Mans gleznošanas rituāls bija šāds – pieliku pilnu mugursomu ar eļļas
krāsām un visu gleznošanai nepieciešamo un uzkārusi plecā audeklu,
kam klāt bija pieskrūvēta plecu siksna, lai varu to viena pati
aizstiept, gāju uz kādu no Pāvilostas vietām: pelēko kāpu, jūru vai
mežu. Esot uz vietas, sajūtot laikapstākļus un pavadot pāris stundas
nosacītā pasaules klusumā, gleznoju redzēto un guvu piepildījumu no
tā. Sala gan pirksti, gan pats audekls mirka no mitrā jūras gaisa un
dažkārt nācās cīnīties ar vēju, kas tik stipri iepūta audeklā, ka tas
kā bura mani vilka uz sānu. Taču tas viss bija īsts.
Vēl arī zīmēju pildspalvu ilustrācijas un veidoju plastilīnā vai mālā
cilvēku un dzīvnieku figūras. Mākslas akadēmijā specializējos tieši
tēlniecībā, kas nu jau šķiet kā ģimenes tradīcija. Manas omammas
brālis, mans tēvs un arī mans dzīvesbiedrs ir tēlnieki.
Pāvilostā tiek iekārtota ģimenes mākslas darbnīca. Siltajā periodā
meklējiet pēc “Mākslas telpa SAKA” norādēm. Brauciet ciemos!
