Pirms kāda laika, rakstot savu dzīves gājumu (CV), bija jānosauc savas rakstura un personības iezīmes. Tad secināju, ka man svarīgākais ir radošums.
Ja savās darbībās neredzu radošuma elementu, iespēju kaut ko radīt vai piedalīties kaut kā radīšanā, man šādas nodarbes ne tikai ātri apnīk, bet arī pārstāj interesēt.
Tāpēc pirms daudziem gadiem izvēlējos radošu profesiju – žurnālistiku. Tā es radu stāstus jau kopš 90.gadu sākuma. Pēdējos 8 gadus esmu nomainījusi tradicionālo žurnālistiku pret zīmolu žurnālistiku (brand journalism).
Piedzimu Saulkrastos, dzīvoju Pierīgā. Esmu latviete ar diezgan lielu devu leišu asiņu, un karstasinīgo dienvidu kaimiņu gēns ir tas, kas manī dīda nepacietīgā un dullā Daukas garu.
No mazotnes man ir paticis zīmēt, un atceros, ka pamatskolas laikā bija jāraksta sacerējums par to, kas es vēlētos kļūt kad izaugšu. Tad sapņoju, ka es varētu būt tā māksliniece, kas zīmētu kinoafišas uz ugunsmūra pie Splendid Palace. Uz tādu ideju rosināja 3.klasē republikas mēroga zīmējumu konkursā iegūtā balva par labāko ziemas ainavu.
Par gleznošanu!
Gleznošanai nopietni pievērsos pirms 3 gadiem, kad žurnāliste un māksliniece Kitija Grīnšteina atveda mani uz gleznošanas studiju „Ceruleum”. Tur LMA pasniedzējas Ilzes Neilandes vadībā sākās mana glezniecība. Tagad mums pievienojusies Ingūna Namiķe, abas skolotājas ieliek manī savu devu zināšanu un prasmju.
Šeit, studijā, es nomierinu savu nemiera gēnu, jo gleznošana prasa ne tikai spēju ieskatīties un pamanīt, bet arī lielu pacietību. Gleznoju ar eļļas krāsām uz kokvilnas audekliem it visu, kas mani uzrunā (un ceru, ka uzrunās arī citus). Ar saviem darbiem esmu piedalījusies gleznošanas studijas „Ceruleum” izstādē Latviešu biedrības namā.
Mēdz teikt: „Es neesmu burvis, es tikai mācos.” Tas ir arī par mani. Apzinos, ka glezniecības pasaule ir tik plaša – tajā vēl ir tik daudz ko mācīties un apgūt. Tā aizrauj un iedvesmo arvien jaunām idejām. Pietiks visam mūžam.
